2022. gada 24. februāris sākās ar neticamajām ziņām par Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Gluži kā 2014. gadā Maidāna laikā mūsu telefoni ātri vien bija pilni ar jaunākajām ziņām, no kurām ir teju neiespējami novērsties. Paziņojumi par uzbrukumiem un atvairījumiem. Video ar apšaudēm, raķetēm, kara vienībām. Attēli ar mirušiem cilvēkiem.
Jau atkal ir līdzīgas sajūtas, viss cits dzīvē uz brīdi izgaist. Esi tikai Tu, Tavi ekrāni un notikumi kur citur.
Tu Jūties kā nožēlojama sporta fans, kurš atbalsta savu komandu. Pārdzīvo katru tās zaudējumu un patiesi priecājies par katru panākumu. Arī šajā sportā skaita punktus uz tablo. Rekur jau rāda – “80 tanki, 516 bruņutransportieri, 10 lidmašīnas, 7 helikopteri, 2800 cilvēki”. Tik daudz pretinieku ir iznīcinājuši Ukrainas militārie spēki pēc pašu sniegtās informācijas.
Kā pareizi uzvesties tādā situācijā? Kādas domas domāt, ko darīt?
Tev nav bieži jāparādās publiskās izrādēs; bet, ja kādreiz ir īstais gadījums, lai Tu tur atrastos, neesi rūpīgāks pret citiem, kā pret sevi; tas ir, vēlies, lai lietas notiek tā, kā tās notiek, un lai uzvar tikai tas, kurš ir uzvarētājs, jo tā Tu nebūsi sev šķērslis.
Bet pilnībā atturies no deklamācijām, izsmiekla un vardarbīgām emocijām. Un, kad Tu ej prom, daudz nerunā par to, kas ir noticis un kas neveicina Tavu izaugsmi. Jo no šādām runām varētu šķist, ka šovs Tevi ir nepienācīgi ietekmējis.
Epiktēts, Rokasgrāmata
Epiktēts šeit mūs aicina būt atturīgākiem. Ir briesmīgi salīdzināt karu, kurā mirst nevainīgi cilvēki ar izrādēm un spēlēm, taču, ļoti viegli mēs, cilvēki, kas uz notiekošo noskatās no malas, ieņemam gaužām līdzīgu psiholoģisko stāvokli.
Stoicisma pamatos ir uzskats, ka visus cilvēkus vieno dievišķā saprāta dzirkstele, kas neļauj skatīties uz citu cilvēku kā pilnībā svešu. Gan uzbrūkošās armijas vienības, gan Krievijas iedzīvotāji, gan pats Putins ir cilvēki. Cilvēki, kas nodara briesmīgu noziegumu savu maldīgo uzskatu dēļ. Bet tāpat cilvēki.
Nekļūsim par emocionāliem, asinskāriem faniem, bet gan ar mierīgu prātu izvērtēsim notiekošo un mēģināsim gūt kādu mācību arī sev.
Spilgts piemērs šādai mācībai ir Ukrainas prezidenta Zeļenska atteikšanās pamest Ukrainu, tā vietā lai paliktu pildīt savus pienākumus militāri ielenktajā Kijevā. “Man vajag patronas, nevis transportu prom.” – tā, Zeļenskis.
Pienākumi visos gadījumos izriet no mūsu attiecībām
Epiktēts, Rokasgrāmata
Ukrainas prezidents ar savu piemēru rāda, ka mums visiem ir savas lomas, kuras ir jāpilda.
Mēs esam tēti, dēli, mātes, meitas, būvinženieri, programmētāji, politiķi, policisti, ārsti. Mūsu morālais pienākums ir turpināt pildīt šīs lomas pēc iespējas pilnīgāk. Nenovērsties no savas ģimenes, vai saviem darba pienākumiem, lai konstanti sekotu ienākošo ziņu lentai. Mūsu pienākums ir citur.
Tāpēc, kad mums ir pienākums dalīties drauga vai savas valsts briesmās, mums nevajadzētu apspriesties ar orākulu, vai mēs briesmas dalīsim ar viņiem vai nē.
Jo, pat ja dievzinis Tevi brīdina, ka sekas ir nelabvēlīgas, tas nozīmē tikai to, ka tiek prognozēta nāve, sakropļošana vai izsūtīšana.
Bet mūsos ir saprāts, un tas, pat ar šiem apdraudējumiem, vēršas pie lielākā noteicēja, Apolona, kurš izdzina no tempļa cilvēku, kurš nepalīdzēja savam draugam, kamēr kāds cits viņu nogalināja.
Epiktēts, Rokasgrāmata
Šeit Epiktēts min kādu stāstu, kurā divi draugi devās ceļā uz grieķu pilsētu Delphos. Ceļā viņiem uzbruka laupītāji. Kamēr viens no draugiem domāja tikai par sevis izglābšanu, otrs tika nogalināts. Izdzīvojušais turpināja savu ceļojumu un kad nonāca līdz orākulam, Apolons orākula veidolā viņu neuzklausīja, bet gan padzina no tempļa par gļēvulību un drauga nodošanu ar šādiem vārdiem:
Iedomīgā niecība, neapgāni šos rituālus,
Ar piesārņotām dāvanām neaptraipi mūsu altrārus
Nedz bailes, nedz likteņa apdraudējums izliekas
nepatiesi Tavam dievam, Tavam godam un Tavam draugam.
Tie pārņem Tavas asinis kolīdz tuvojas briesmas
Un tiek nolemtas šīs zemiskās bailes,
Kuras gļēvuli ir pārvērtušas par nodevīgu slepkavu.
No šī brīža uzdrošinies būt taisnīgs un drosmīgs, jo zini,
Tas kurš atsakās aizsargāt, dod triecienu.
Nebaidīsimies, bet gan palīdzēsim brāļiem un māsām Ukrainā ar ziedojumiem, atbalstu bēgļiem un spiedienu uz politiķiem, kuri pārstāv mūs, lai pastiprinātu sankcijas un sniegtu lielāku atbalstu Ukrainai. Palīdzēsim brāļiem un māsām Krievijā ar morālo atbalstu, informāciju un iedrošinājumu. Palīdzēsim brāļiem un māsam šeit pat Latvijā, iestājoties Zemessardzē un turpinot pildīt savas sabiedriskās lomas.
Слава Україні! Героям слава!